Viņi viņai teica taisni acīs: Mēs negribām nabadzīgo vedeklu!

Esmu 57 gadus vecs, bez ģimenes un bērniem, bet vēlos dot padomu visiem vecākiem – nejaušieties bērnu dzīvē un nesteidziet viņus dzīvot pēc saviem noteikumiem. Nav garantēts, ka tas, kas padara laimīgus jūs, padarīs laimīgus arī viņus.

Esmu dzīvs piemērs tam, kā, cenšoties man nodrošināt vislabāko, mana māte un tēvs man atņēma sievieti, kuru mīlēju vairāk par sevi.

Līga nāca no nabadzīgas ģimenes, bet mani vecāki pārvaldīja mantotās zemes un īpašumus, un viņiem bija lieli prasības.

Kad es viņu ievedu viņiem iepazīstināt, tie viņu vienkārši izdzina, sakot, ka nabadzīgu vedeklu viņi negrib redzēt. Un Līga aizgāja – aizvainota, bet ar paceltu galvu.

Viņa atteicās doties prom tikai mēs divi.

Viņa teica, ka agri vai vēlu mūsu vecāki darīs visu, lai mūs šķirtu.

Viņa apprecējās ar kaimiņu – arī viņam nebija nekā.

Bet abi strādāja cītīgi un uzcēla māju pilsētas nomalē.

Viņiem piedzima trīs bērni, un cik reizes es viņu ieraudzīju ielās, viņa vienmēr bija smaidīga un laimīga.

Reiz es viņu jautāju, vai mīl savu vīru.

Līga nāca no nabadzīgas ģimenes.

Viņa atbildēja, ka saprata – ģimenei svarīgāka ir stabilā sakarība un sapratne starp vīru un sievu. Ja tā nav, ar tukšu mīlestību nevar iztikt.

Es nepiekritu, bet strīdēties nevarēju – man nebija tiesību, jo jutos kā nodevējs.

Es nevarēju aizmirst Līgu, bet atšķirībā no viņas es neprecējos.

Es nevarēju iedomāties dzīvot ar sievieti un audzināt bērnus bez mīlestības.

Mana māte un tēvs mēģināja mani saderināt ar meitenēm, kuras viņiem patika un uzskatīja par piemērotām man. Bet es kategoriski atteicos.

Beidzot viņi piekāpās un līdzēja, lai es izvēlētos sievu pēc sava sirdsapziņas, lai turpinātu dzimtu.

Bet es negribēju nevienu citu, tikai Līgu. Viņa jau bija sakārtojusi savu dzīvi, un man tur nebija līdzās vietas.

Mani vecāki novecoja, saslima un pamazām aizgāja.

Es paliku viens milzīgajā, trīsstāvu ģimenes mājā.

Ar draugiem sastopos arvien retāk – viņi jau audzina mazbērnus un man nav līdz. Es arī viņus izvairos.

Es priecājos par viņu laimi, bet tā arī sāp.

Sestdienās un svētdienās aizpildu laiku, krāsojot un labojot bērnu laukumu šūpoles, karietes un tramplīBet pat tad, kad pilsēta aizmieg zem pussalda sniega, es turpinu viņu balsis dzirdēt bērnu smieklos, kas skan kā aizmirsta mūzika no tālienes, kur es vairs neesmu gaidīts.