Pirms daudziem gadiem, māte iepazinās ar tantes Elīzas, kuru pazina tikai caur internetu. Pirms četriem gadiem viņas sāka sarakstīties pēc nelielas strīda par kādu kulinārijas recepti.

Māte apgalvoja, ka sīpoli un burkāni zupai jāpavāra kopā un vienlaikus, bet tante Elīza uzstāja, ka vispirms jāpievieno burkāni, un tikai pēc piecām minūtēm var pievienot sīpolus. Tas bija pirmais mātes strīds tīmeklī. Nezinu, kā viņas spēja samierināties ar atšķirīgajām vārīšanas metodēm, taču sarakste turpinājās un ilga diezgan ilgi.

Tante Elīza kļuva par mūsu virtuālo ģimenes locekli; viņa vienmēr zināja, kas notiek mūsu dzīvē un sniedza padomus. Viņa pat sūtīja mātei dāvanas svētkos: siltu segu, dzērveņu ievārījumu un skrūvgriežu komplektu, kad māte viņai žēlojās, ka pat skrūvgriežu mājās nav. Mēs savukārt dāvinājām vilnas zeķes, jostas no suņu vilnas un burciņas ar marinētiem sēnēm.

Decembra sākumā tante Elīza svinēja savu sešdesmito dzimšanas dienu. Māte saņēma ielūgumu un naudu biļetei.

— Neiešu! Kur man, novecojušai, iet un apkaunoties? — māte staigāja pa istabu, šaubīdamās starp vēlmi doties un palikt mājās.

Es nolēmu visu paņemt savās rokās: iegādājos jaunu ziemas mētelīti, un mana universitātes draudzene, kura pārgāja no ķirurga karjeras uz friziera ikdienu, sakārtoja mātes matus. Mēs vēl nopirkām dāvanu: auskarus ar lieliem akmeņiem.

Lai māte neizdomātos otrais variants, es personīgi aizvedu viņu uz staciju un iemetu vilcienā. Pagaidīju, līdz vilciens kustējās, un dziļi nopūtos: lai viņa atpūšas. Pēdējos desmit gados, kopš tēva aiziešanas, māte pakāpeniski izdzisa. Un kad es apprecējos un pārvācos pie vīra, viņa pavisam apbēdinājās.

Zvans no mātes par ierašanos skanēja:
— Vīrietis satika, redz kāda laikam ir Elīzas vīrs. Dīvaini, viņa neteica, ka ir precējusies. Nu, labi, izdomāšu. Neesiet skumji tur! Ātri atgriezīšos!

Māte neatgriezās: tante Elīza izrādījās sešdesmitgadīgs Jānis. Kļūda ar neizmaināmo uzvārdu radīja neskaidrību par viņa dzimumu. Onkulis Jānis ieinteresējās par mātes fotogrāfiju un neuzdrošinājās atzīt savu piederību. Viņš turpināja rakstīt, vienmēr interesējoties par mātes dzīvi un dāvinot tās pašas dāvanas.

Viņi ieradās mūsu pilsētā janvārī, lai kārtotu mātes dzīvokļa īres jautājumu. Mātes ausīs rotājās tie paši auskari, kurus mēs bijām nopirkuši dāvanā “tantēm Elīzai”.

— Vai uz kāzām atnāksiet? — sārtojusies, uzdeva māte.
— Nākam, — apsolīju es, neticot savām acīm: māte nepārtraukti smaidīja, izskatoties vismaz par piecpadsmit gadiem jaunāka.
Onkulis Jānis patika gan man, gan vīram. Bet visvairāk mūsu meita satraukti sajūsmā par tikko tapušā vectētiņa. Visbeidzot, kas bija pats svarīgākais, māte blakus viņam uzplauka.

Viņi apprecējās. Pieticīgi. Onkulim Jānim nebija savas ģimenes: viņš palika par atraitni 2006. gadā, bērnu viņiem nebija. Viņš pats dzīvoja.
Bezgalīgi priecājos, ka satikās divi vientulības. Lai viņi ir laimīgi. Viņi to ir pelnījuši!