Esenija strādāja par grāmatvedi nelielā būvuzņēmumā. Parasta biroja ēka Rīgas nomalē. Vidēja ienākumu līmeņa dzīve. Ierasta ikdiena. Taču dziļi sirdī viņai vienmēr bija sapnis — uzsākt savu uzņēmumu. Vakaros, tāpat kā daudzi kolēģi, viņa apguva finanšu vadības programmas. Viņa lasīja biznesa izdevumus, izstrādāja uzņēmējdarbības stratēģijas.

Deniss ienāca viņas dzīvē negaidīti. Kopīgas draudzenes aicināja uz lauku svinību. Viņš strādāja par administratoru auto dīlerī. Labi nopelnīja un izcili rūpējās par viņu. Randeviji, pušķi, kinoseansi brīvdienās. Pēc gada viņi apprecējās.

Sākotnējais periods bija veiksmīgs. Esenija turpināja savu karjeru un pašizglītību. Viņa krāja naudu savam projektam. Deniss novērtēja viņas aizraušanos ar neizpratni: „Lai nu viņa izklaidējas kā biznesa sieviete, galvenais, lai ēdiens būtu laicīgi.”

Pēc tam sākās problēmas auto dīlerī. Pārdošanas kritās. Algas samazināja. Deniss sāka atgriezties mājās ar niknumu, izsitot maziem iemesliem. Esenija to ignorēja. Viņa bija tikko saņēmusi paaugstinājumu par finanšu nodaļas vadītāju un tagad pelnīja divreiz vairāk nekā vīrs. Tas viņu demoralizēja.

Katrs vakars kļuva par klusu pārbaudījumu. Deniss palika viesistabā ar mobilo telefonu. Apzināti ignorēja sievu. Ja viņa vēlējās runāt par darba panākumiem, viņš grimsa mīņā un devās uz balkonu smēķēt. Kad viņa iegādājās modernu portatīvo datoru, viņš aizcirta durvis un devās pie draugiem. „Tērē naudu?” — viņš nodomāja nākamajā rītā. „Tas ir manējais, Deniss. Es to nopelnīju,” — viņa pirmoreiz atbildēja. Viņš izmērcēja krūzīti izlietnē un devās uz darbu.

Pēdējais piliens bija aicinājums uz korporatīvo pasākumu. „Tērpa kodeks — svinīgs. Apmeklējums obligāts, ar otrajām pusītēm,” — vēstījums HR nodaļā. Esenija mēģināja atteikties — viņa jau nedaudz nojauta, kā būs. Bet Maija Pēteru uzstāja: „Tagad tu esi uzņēmuma pārstāve, meitenīt. Jāatbilst.”

Korporatīvā pasākuma norisi plānoja intīmā restorānā Rīgas centrā. Kompānija bija iznomājusi otro stāvu — apmēram trīs desmiti cilvēku, neskatot uz pusi. Esenija bija noraizējusies. Tas bija pirmais svinīgais pasākums, kurā viņa bija kā finanšu nodaļas vadītāja. Viņa izvēlējās vienkāršu melnu kleitu, apavus bez papēžiem — viņa nekad nebija tiecās pēc izcilības.

Deniss visu ceļu purpināja. Sākumā par sastrēgumiem, tad par stāvvietām, beigās par to, ka kaklasaite spiež. Esenija klusēja — bija pieradusi pie viņa garastāvokļa pēdējos mēnešos. Kopš auto dīlerī sākušās problēmas, viņš kļuva aizkaitināms un ārkārtīgi nervozs.

Vakara sākums izrādījās veiksmīgs. Ģenerāldirektors Māris Jānis teica uzrunu par uzņēmuma panākumiem. Viņš pasniedza balvas izcilajiem darbiniekiem. Esenija saņēma īpašu pateicību — par jaunas finanšu uzskaites sistēmas ieviešanu, kas uzņēmumam ietaupīja miljonus.

— Tagad es vēlos pacelt tostus par mūsu jaunāko finanšu vadītāju, — Māris Jānis pacēla glāzi. — Esenija pievienojās mums pirms trim gadiem kā parasta grāmatvede. Bet ar savu apņēmību, intelektu un mērķtiecību pierādījusi, ka pelnījusi vairāk. Apsveicam ar paaugstinājumu! Un ar jauno atalgojumu, — viņš uzsita ar aci.

Visi plaukšķināja gavilējot. Galvenā grāmatvede Maija Pēteru apskāva viņu, čukstot: „Tu to esi pelnījusi, meitiņ.” Kolēģi smaidīja no sirds — Esenija bija novērtēta kolektīvā.

Un tad kāds jautāja:

— Kāda tagad ir finanšu vadītāja alga?

Māris Jānis, sakarstējis no dzērieniem, aizrādīja ar roku:

— Pamatīga! Tagad mūsu Esenija mēnesī saņem tikpat, cik daži sešos mēnešos!

Deniss, līdz šim klusējot, pēkšņi iztaisnojās. Viņa seja palika sarkana — ne no kauna, bet no dusmām.

— Un kam te svinēt? — viņš runāja skaļi, lai visi dzirdētu. — Paskatieties, dokumenti ir tikai jāpārvieto! Es, piemēram, dīlerī…
— Dārgais, varbūt nevajag? — Esenija uzmanīgi pieskārās viņa piedurknei.

— Ir nepieciešams! — viņš nometa viņas roku. — Kāpēc jūs visi priekšā viņai pielūdzat?

Esenija pamanīja, kā viņam uz vaiga sāka raustīties muskuļi — neapspriežama pazīme par tuvojošos skandālu. Tādu izskatu viņam bija, kad viņš uzzināja par paaugstinājumu vēlāk.

— Tu domā, ka viņa ir īpaša? — viņa balss izstarojusi skaudību. — Viņa vienkārši prot piekāpties priekšniecībai! Bet es katru dienu strādāju, pārdodu automašīnas, cīnos ar pircējiem… — Deniss, lūdzu, — viņa atkal mēģināja viņu apstādināt.

— Un ko Deniss? — viņš pēkšņi pagriezās pret viņu. — Patiesība acīs krīt? Sēdi savā komfortablajā birojā, uzspied klaviatūru — un jau esi zvaigzne! — Viņš paķēra glāzi un izsita dzērienu. — Bet es, šķiet, tagad esmu nekas? Nulle bez kociņiem?

Esenija burtiski jutās, kā no kauna saraujas kolēģi pie galda. Bet Deniss nevarēja apstāties:

— Varbūt man tagad vispār nevajag strādāt, huh? A-ha-ha! Jautri! Man taču ir sieva — piensaimniecība! Trinks, kas skanēja uz šķīvja, izskanēja kā šāviens. Maija Pēteru zaudēja krāsu. Māris Jānis sabruka. Jaunais programmētājs Jānis — tas, kurš vienmēr stāstījis joku smēķēšanas telpā — pēkšņi piecēlās:

— Jums vajadzētu atvainoties, kungs. Deniss kļuva vēl sarkanāks:

— Pirmkārt, priekš kā? Priekš viņas? — viņš norādīja uz Eseniju. — Viņa bez manis nebūtu nekas! Es viņu visu iemācīju!

— Ko tu iemācīji, Deniss? — Esenija runāja klusi, bet visiem kāds iemeta. — Kā klusēt, kad sāp? Kā smaidīt, kad ir pretīgi? Kā izlikties, ka viss kārtībā?

Viņa piecēlās, izlīdzināja tērpu:

— Paldies tev. Patiesi paldies. Tu tiešām mani daudz iemācīji. Piemēram, ka dažiem vīriešiem nepieciešama ne sieva, bet paklājs. Lai noslaucītu uz tā kājas. Viņa pagriezās un devās uz izeju. Aiz muguras izskanēja troksnis — acīmredzot Jānis tomēr sitās Denisu. Bet viņa neapgriezās.

Taksī uz mājām viņa nerāva asaras. Viņa skatījās pa logu uz nakts Rīgu un pārdomāja — kā gan labi, ka viņa nenolaida viņam bērnu. Kā pareizi izdarīja, ka uzstājās par savu un turpināja strādāt. Cik svarīgi bija dzirdēt šos vārdus — „piensaimniecība”— lai beidzot pamostos un pārtrauktu liekulību.

Esenija pamodās sešos. Galva nebija piepampusi no alkohola, bet no domām. Deniss vēl dremāja viesistabā dīvānā. Viņš smakoja pēc alkohola. Uz žurnāla galdiņa — tukša konjaka pudele un apgāzta rāmīša ar viņu kāzu fotogrāfiju.

Viņa izņēma no noliktavas četrus lielus atkritumu maisus. Un sāka salikt viņa mantas.

Pusstundas pēc tam zvana pie durvīm. Deniss jau sāka kustināties uz dīvāna. — Kas… kas notiek? — viņa nomocītā seja bija izteikta nevainīguma. — Nomainu slēdzenes, — mierīgi atbildēja Esenija, atverot durvis meistaram. — Kāpēc? — Lai tu vairs šeit negrieztos.

Viņš strauji apsēdās:

— Tu ko, nopietni? Tāpēc, ka vakar? Es tikai pārspīlēju!

— Nē, Deniss. Nevis tāpēc, ka vakar. Tavas lietas ir aiz durvīm. Dokumentus es noliku sānu kabatā somā. Atslēgas vari atstāt šeit.

Kamēr meistars strādāja ar durvju atslēgu, Deniss klusēdams ģērbās. Pie durvīm viņš apgriezās:

— Tu to nožēlosi.

— Vairs nē, — atbildēja Esenija.

Līgums par šķiršanos noritēja ātri un klusi. Esenija pilnībā pievērsa uzmanību darbam. Deniss pēkšņi parādījās — ieradās birojā bez brīdinājuma:

— Klausies, te tāds stāsts… Mani atlaida. Varbūt tu mani paņemsi? Es taču esmu…

— Bijušais vīrs? — Esenija pacēla acis no portatīvā datora. — Atvainojiet, bet mums ir tikai sieviešu kolektīvs. Korporatīvā politika. Viņš stāvēja vēl minūti pie durvīm:

— Zini, toreiz es pārspīlēju. Tu esi laimīga, visu panāci…

— Paldies, — viņa smaidīja. — Aizver durvis, lūdzu. Un CV vari sūtīt personāla daļai, viņi visiem atbild.

Zvanīja telefons — viņas jaunākā māsa:

— Esi, tu vari iedomāties? Mani pieņēma! Tagad es arī esmu finanšu vadītāja!

— Apsveicu, mazā! — Esenija smaidīja. — Sagatavojies, būs daudz darba.

— Izsistos! Man taču ir tu — mācīsi mani visam.

— Iemācīšu, — viņa paskatījās uz foto uz galda, kur viņas ar māsu bija pavisam mazas. — Galvenais — atceries: nevienam neaizliec sevi saukt par piensaimniecību.

Tālāk bija smiekli pa telefonu:

— Jā, to tu noteikti iemācīsi! Klausies, varbūt mums kopā ko organizēt? Mūsu biznesu, vai ne? — Varbūt, — Esenija paņēma somu. — Atbrauc brīvdienās, apspriedīsim.

Viņa izgāja no biroja un devās uz metro. Pāri gājuši cilvēki — noguruši, nopietni, katrs ar savu stāstu. Esenija zināja: starp viņiem ir daudzi kā viņa — tie, kas nepārstāja sākt no jauna. Tie, kas ticēja sev. Tie, kas iemācījās teikt „nē”.

Mājās pirmā lieta, ko viņa izdarīja, bija novilkt kurpes, ieslēgt tējkannu un atvērt portatīvo datoru. Viņa izstrādāja jaunas uzņēmuma projektu — kopīgu ar māsu. Kas kaut kas elementārs un vajadzīgs, bez augstprātības un izrādīšanās. Varbūt grāmatvedības apmācības jaunajiem uzņēmējiem? Vai konsultācijas sievietēm, kuras izlēmušas uzsākt uzņēmējdarbību?

Aiz loga lija lietus. Esenija uzmeta segu plecos un smaidīja savām domām. Rīt būs jauna diena. Un tā tiešām būs labāka nekā iepriekšējā.