— Pietiek, Laima!!! Pietiek!!! – kliedza Jānis uz savu sievu. – Tu jau esi apnicis, pastāvīgi apgāžot manus vecākus! Brāļus! Māsas! Cik ilgi?!

— Cik ilgi?! – nedaudz klusāk vīram jautāja viņa. – Bet viņiem ir atļauts pastāvīgi iejaukties mūsu ģimenē, vai ne? Un tu neko tādu viņiem nesaki, vai ne?

— Es saku tikai tad, kad tas viss mani jau ir apnicis! Bet mani vecāki neko tādu nekad nedara!

— Neko tādu?! Viņi jau gandrīz gadu nemitīgi cenšas vai nu piekļūt mūsu dzīvoklim, vai naudu no mums izspiest, vai…

— Viņi neko tādu nedara! Bet, ja Intars un Agris atnāca pie mums – viņiem bija darīšanas pilsētā! Kas, viņiem vajadzēja dzīvokli īrēt?

— Iedomājies, normāli cilvēki tā arī dara! Īrē dzīvokli, viesnīcas numuru, vismaz kaut ko, nevis divi lieli vīri lien iekšā maziņā svešā ģimenes dzīvoklī! Mēs šeit nedzīvojam, kur ir īpašas viesu istabas! Mums ir vienistabas dzīvoklis!

— Oi, kāda problēma! Lai arī jā, tev šīs lietas ir problēmas, es to jau sapratu! Tev taču nav ne brāļu, ne māsu, tu auga vienīgā, egoistiskā bērna ģimenē! Savukārt mums visiem kopš bērnības iemācīja, ka, ja kādam no ģimenes nepieciešama palīdzība – pārējiem ir jākalpo, neatkarīgi no…

— Neatkarīgi no kā?! – pārtrauca Laima vīru. – Neatkarīgi no dzīvokļa izmēriem? Neatkarīgi no sievas viedokļa? Neatkarīgi no tā, ka es šeit neesmu piestrādājusi, lai apkalpotu un barotu trīs vīrus? Ko?!

— Atkal tu par to?..

— Gribi runāt par kaut ko citu? Lūdzu, – ļauni pasmaidīja sieva. – Kad mēs zbūvējām naudu hipotekā, tavai māsai vajadzēja naudu zobārstam, jo viņa nesavaldījās un viņai izsita četrus zobus… Ko tu izdarīji? Pareizi! Nadevi viņai mūsu uzkrājumus! Un tad…

— Es taču ne visu nododu! Kāpēc tu atkal par to kliedz?

— Ja tu visu būtu nodalījis, tad tev pašam būtu nepieciešamas tādas pašas pakalpojumi kā viņai! Tici man!

Jānis no dzirdētā sāka smieties, kaut gan tikko stāvēja, kā velns.

— Un kā tu to izdarītu? – caur smiekliem jautāja Jānis Laimai. – Lūgt tētē? Tād es viņam…

— Kāpēc man kādu lūgt, ja man ir tas? – viņa satvēra no plīts pannu un draudīgi skatījās uz vīru. – Tād patstāvīgi tiktu galā!

— Es gribētu to redzēt! Tu taču pirmā viņai paņemtu pa visu “negribu”, un tad noskriesi sūdzēties! Ja vien, protams, varētu tālu aiziet… – piebilda viņš klusāk.

— Kā?! “Ja varētu tālu aiziet”? – mierīgi, bet ar aizvainojumu jautāja Laima.

— Tā kā tu pirmā aizsāki neapmierinātību un draudēt man! Tāpēc neizliec tagad sevi par upuri! – atbildēja viņš. – Tev nepatīk, ka man ir radinieki, kam palīdzēju! Tu pastāvīgi kliedz man, ka ak, redz, no ģimenes kaut ko atgūstu! Bet arī viņi ir mana ģimene! Nav mans vaina, ka tu to nesaproti!

— Un es tev vispār kas es esmu? Tikai… Apkalpotāja? Mājsaimniece ar gultas pakalpojumiem? Kas?

— Kā “kas”? Tu esi mana sieva! Un es esmu tavs vīrs! Tāpēc nolaid šo tagad, vai mūsu laulība tiešām ilgi neizturēsies! – viņš ar rādītājpirkstu nospieda uz pannas, kuru Laima vēl turēja rokās, vēlēdamies jūs pārsteigt, un tādā veidā nolaida viņu uz leju.

— Tikai es jau nejūtos kā tava sieva, Jāni! Man ir sajūta, ka tu uz mani apprecējies vienkārši, lai neņemtu hipoteku vienam, un lai tev mājās būtu pilns pakalpojumu komplekts priekš tevis un tavas neizmērojamās radniecības!

— Nu ko, lūdzu, nesaki tādas muļķības! Es tevi mīlu, lai cik dīvaini tas tev varētu likties, tomēr…

— Un kas vainīgs tam, ka pēdējā laikā man ir histērijas un histērijas? Kas mani līdz tam noveda? Es?

— Tu tiešām vēlies teikt, ka to izdarīju es? – viņš bija nedaudz pārsteigts un pat nedaudz apvainojies.

— Tu un tavi radinieki, kurus tu pastāvīgi liec augstāk nekā mani! Es tikai gribu, lai neviens neiejaucas mūsu dzīvē, lai mums būtu normāla ģimene! Lai beidzot būtu bērni! Un tu…

— Un es, var padomāt, to nevēlos, vai ne?!

— Visdrīzāk: nē!

— Pietiek atkal izdomāt visādas muļķības, Laima! Tu pats to esi iecēlis galvā, bet tad visiem apkārt ir vainīgie: es un mani radinieki! Tu pati to dari!

— Protams… Tas es esmu vainīga, ka tu nesapratīsi, ka TAVAS ģimenes svarīgākas par visu pārējo! Bet pārējā radniecība… Jā, viņi paliek radinieki, bet viņi vairs nav tava ģimene!

— Tagad, tad! Nezinu kādā pasaulē tu dzīvo, bet man melo neteikt! Viņi paliks manā ģimenē! Un, ja tev nekas nepatīk, Laima, tad, varbūt…

— Kas?

— Neko!!! – atkal kliedza Jānis uz sievu. – Atstāj mani mierā, pietiek!

Viņš, izmisīgi iznākot no virtuves, atstāja sievu vienu.

Laima vispirms gribēja viņam sekot, bet neizdarīja to. Viņa saprata, ka šis strīds tāpat nebeigsies, un viss varētu pat beigties ar šķiršanos. Lai gan, arī par to viņa dažreiz, ne-ne, bet padomāja. Viņa bija vienkārši nogurusi cīnīties par savas ģimenes neatkarību, atspiest no Jāņa traucējošajiem radiniekiem. Un viņš tikai dusmoja uz Laimu par to, jo Jānim bija ērti, ka viņu gandrīz katru nedēļas galu izvilka no mājas, lai pierakstītos ciemos pie mātes un tēva, lai viņš pastāvīgi palīdzētu saviem jaunākajiem brāļiem un vecākajam, kā arī dažreiz atbalstītu māsu. Jo vienīgi Jānis no visas ģimenes bija pārvācies dzīvot pilsētā, visi pārējie palika lauku mājās. Un visi apkārt kā vanagi gribēja savu daļu no viņa ģimenes, bet Jānis viņiem nekad nespēja atteikt un devās visu, ko varēja. Dažreiz Laimai šķita, ja kāds no viņa brāļiem lūgtu viņu, lai viņu izvēlas, viņš arī tam piekristu. Viņi taču ir ĢIMENE!

Nākamo mēnesi pēc šī strīda Jānis vēlreiz grasījās doties pie vecākiem agri no rīta, kamēr Laima vēl gulēja. Bet viņš nepaspēja izbraukt, kad viņa pamodās un jautāja:

— Un kur tu dodies tik agri?

— Oi… es tevi pamodināju, vai ne? Atvainojos… Drīz būšu atpakaļ!

— Bet tu neatbildēji uz manu jautājumu! – prasīja sieva prasīgi.

— Es… mana māte piezvanīja, Laima! Jā, man vajag steidzami braukt, es atgriezīšos rīt pusdienlaikā! – vispirms Jānis nedaudz apmulsa, bet pēc tam viņa balss ieguva lielāku pārliecību, lai sieva nedomā, ka viņam ir šaubas par šo ceļojumu.

— Kas ir?! – trakoti jautāja viņa. – Uz kuru pusdienlaiku? Mēs taču šodien plānojām iet uz koncertu! Mēs taču biļetes pirktu mēnesi iepriekš! Tu pilnīgi…

— Aizej ar kādu citu! Neizveido no mušas zilonis!

— Ar ko?!

— Lai pat ar kādu! Man tas neinteresē? Paņem kādu no savām draudzenēm! Aizejiet, izklaidējaties! Man tur mājās ir svarīgs pasākums, un es to nevaru palaist garām!

— Kāds?

— Nav svarīgi!

— Kāds, bļin, pasākums, Jāni?! – sieva kļuva arvien dusmīgāka.

— Atbraukusi draudzene! Viņa, taka ir ģimenes daļa daudzus gadus, kamēr neiegāja uz dzīvi Rīgā! Un tagad atbraukusi, un mums plānojas ģimenes vakars! Māte man vakar gandrīz naktī piezvanīja, kad tu aizgāji gulēt, un man to visu pastāstīja!

— Tas ne ir tā draudzene, par kuru jūs visi gājāt kā pulciņš?

— Ko? Par ko tu runā?

— Nu, es saku par to sievieti, ar kuru tu gandrīz trīs gadus satikies, un kura tevi beigās pameta! Vai tas viņa?!

Jānis saprata, ka sieva jau visu sapratusi un turpmāk vairs nav jēgas slēpt.

— Jā! Jā, tā ir viņa! – visbeidzot atzinās viņš, smagi nopūšoties.

— Un tu tagad pamet mani mājās, lai satiktos ar viņu? – uzmanīgi jautāja Laima.

— Es taču saku, māte piezvanīja! Mums tur ir ģimenes saiets! Vakariņas un tādā garā! Tād modu, Laima! Es taču nevaru atteikt mātei! Jo īpaši, kad tur ir šāds notikums…

— Labi, skrien atpakaļ pie savas mammītes, viņa tev ātri atradīs jaunu sievu, kas visiem jūsu radiniekiem pakalpos! Lai gan viņa jau ir atradusi!

— Ko tu atkal sāk? Nevienam man nevienu meklēja un neatrada, Laima! Tev nekad nebūs saprast, kas ir patiess ģimenei un kā katrs tās loceklis atbalsta citam!

— Jā? Tikai es tā kā neievēroju, ka tevi vai mūs kāds vispār atbalsta! Visi tikai cenšas mūs izsist no iekšām! Un tagad vēl arī tavu veco draudzeni man pieslieks?

— Tur nekas tāds nebūs, neizdomā! – attaisnojās Jānis. – Un es neredzu neko sliktu, sastapt manu veco paziņu, kas…

— Veco paziņu?! – iebilda Laima tādā aprakstā. – Bet tā ir tava bijusī, kas tevi lūdza, un par ko tu raudāji, kad tu vēl biji ar mani! „Vecā paziņa”! Aha, blin! Un es tad kas? Tā, vienkārši, pa ceļam gāju?

— Bet, ja es jau esmu tavs vīrs, kāpēc es neesmu uzaicināta uz šo „ģimenes vakariņām”, bet tava bijusī tur būs?

— Tāpēc, ka viņu visi mīl, bet tu visus besī, tāpat kā mani tagad!!! – kliedza Jānis atpakaļ, jo viņu jau apnika šie jautājumi un aizdomas.

— Tiešām? – klusām jautāja viņa. – Nu… Ko? Ejam…

— Ko? Tik viegli? Un kāpēc tu man tad tagad iznīcināji prātu? – viņš nesaprata šādu izsmo kam no sievas.

— Tāpēc, ka tagad viss ir skaidrs, Jāni! – atbildēja viņa. – Esi pie savas īstās ģimenes, pie savas mīļās meitenes, kas tev acīmredzami ir dārgāka par mani! Esi laimīgs! Vairs negribu tevi aizkavēt, strīdēties un histērijas taisīt! Man tas viss vairs nav vajadzīgs!

— Es nesaprotu! Tu par ko tagad runā?

— Jā, ka esmu izgājuša no pacietības!

— Iztērē sevi tikai tu, kad tu kļūsti histērijiski, Laima! Tu taču pati esi atbildīga! Tevi neviens te nebija piespiedis to darīt! Bet, ja tu būtu vairāk normāla, kā Yuļinas draudzene, tevi arī pieņemtu mūsu ģimenē! Ja tu būtu iztiepīgs, vienmēr būtu kopā ar mani, nekad neatteiktu palīdzību, kas tiešām ir nepieciešama! Bet tu taču, kā es teicu, esi klasiskā vienīgā bērna piemērs! Tev to nekad nesapratīsi!

— Nē, Jāni! Man, tieši pretēji, viss tagad skaidrs! Es iepriekš domāju, ka esmu tev svarīga, bet tagad skaidrs, ka tev jau ir sirdsdāmas! Tāda, kā tava māte, māsa un… – viņa gribēja piebilst šai sarakstā arī viņa māsas draudzeni, bet nolēma to pateikt savādāk. – Un dāma „dedzīgā” arī tev tagad ir! Un es vienkārši uzrakstīšu šķiršanās dokumentus, lai vairs nebūtu saistīta ar jūsu neprātīgo ģimeni! Vairs negribu šeit būt! Pietiek!

— Ko?! – pēc noskaņas jautāja Jānis.

— Tieši to! Tu savāc savas lietas, nevajag novērsties, jābūt uz augstā! Ja jau ir jāiekāpj uz pielūgšanu pie jaunās “Krieviņa Rīgas” meitenes! Pretējā gadījumā, kā viņa mīlīgā aroma nezudīs pie tevis un neaizvedīs tevi prom uz Rīgu! Ko tad tavi radinieki darīs? Pie kā viņi brauks?

— Tikai pamēģini uzrakstīt šķiršanās pieteikumu! – sakāpināja Jānis. – Es tad…

— Un ko man tu man izdarīsi? Kā tu mani atriebies? Lūdzu! Tava ģimene mani nogalinās? Bet tas jau notiek!

— Es tevi vienkārši nonāks, Laima! Tādēļ…

— Izlasi un noslauki to, ko tagad nesīsies! Tev ar mani vairs nav saistības! Beigas!

Un tiklīdz viņa to pateica, Jānis uzreiz satvēra sievu pie kakla un piespieda pie gultas. Laima nevarēja ne kliegt, ne kaut ko teikt, pat neelpot.

— Es teicu: tikai pamēģini uzrakstīt šķiršanās pieteikumu! Es neplānoju dalīt šo dzīvokli un ņemt kādas citas hipotekas! Tādēļ vai nu tu klusē un dodies uz savu koncertu vakarā, vai es tevi tagad nosmacēšu, bet, kad es atgriezīšos, izsaukšu policiju un saku, ka nemaz mājās nebiju, bet, kad atgriezos, atradu tevi šajā ziedošajā stāvoklī! Skaidrs?

Bet Laima nekādi nespēja atbildēt, cik viņa centās. Un tad Jāņa telefons sāka skanēt. Viņš atlaida sievu, lai atbildētu, bet viņa tajā laikā ātri satvēra vāzi no plaukta un ietriecās viņam pret galvu.

Pateicoties sitienam, Jānis aizgāja no samaņas, un Laima nekavējoties piezvanīja policijai, pastāstot, ka vīrs viņu nosmaku un viņa viņu sitījus. Oficiālie ieradās pārsteidzoši ātri, jo domāja, ka sieva nogalinājusi vīru. Bet izrādījās, ka viņa vienkārši „izslēdza” viņu.

Kad izdzis sūdzības zvans, Jānis pamodās, bet viņš nezināja, ka tas ir policija, un lēkāt uz sievu, kura tikai bija atvērusi ieejas durvis. Šajā brīdī viņš arī pieķērās. Viņš nespēja nodarīt Laimai nekādus citus pārkāpumus, bet ļoti centās, izrādot pretestību policistiem un pat mēģināja uzbrukt viņiem, tādā veidā, viņš noteikti neiedos nevienu pārvākšanos, viņam būs cits randiņš…

Bet Laima, izmantojusi to, ka Jāni aizveda uz policiju uz kādu laiku, vakardienā izdevās dzēst pēdas no kakla, uzrakstīt pieteikumu pret vīru un iesniegt uz šķiršanu ar mantas dalīšanu.

Tāpat viņa savāca mājās visas savas lietas un sarunāja ar draudzeni padzīvot nedaudz pie viņas. Viņa ar vīru un bērniem plānoja doties atvaļinājumā, tāpēc viņa nevienam nesaspringa un vēl pasargās dzīvokli. Par kaķi un suni viņa noteikti varēja rūpēties vēlāk, tādēļ tādā veidā būs pat vieglāk.

Un, kad viņas draudzene ieradās, viņa jau bija šķīrusies, manta vēl, protams, nebija pilnīgi sadalīta, bet Laima bija izīrējusi dzīvokli un pārvākusi savas mantas. Bet Jānis bija neveselīgā dusmā, ka sieva izdarījusi to, no kā viņš tik ļoti baidījās, vēl arī ir palaidis garām volatīvo tikšanos ar mīlestību savā dzīvē un pat neapskatīja viņu.

Pēc tam, kad beidzot viss bija izdalīts, Jānis devās uz Rīgu pie savas māsīcas draudzenes, bet izrādījās, ka tur viņš nevienam nav vajadzīgs, un ka tai meitenei ir ļoti nopietnas attiecības un viss tuvojas kāzām, un viņš pat netika iebraucis iekšā, jo meitenes puisis teica skaidri “NĒ!”

Un tā Jānis palika bez tuviniekiem milzīgajā pilsētā, kuru viņš nepazina, un viņam pat nebija naudas atpakaļceļam, jo saņemto naudas daļu no dzīvokļa pārdošanas viņš iztērējis dāvanām savam mīlestības līdzi, visu to dāvināja, un palika bez nekā un bez jumta virs galvas. Un viņa radinieki neplānoja viņam palīdzēt, jo arī viņiem nebija naudas, lai nosūtītu vismaz atpakaļ biļeti Jānim…