Valentīns uzmanīgi novietoja savu automašīnu vienīgajā brīvajā vietā blakus bērnu slimnīcai. Neierasti, šodien te bija īpaši daudz cilvēku – automašīnas aizpildīja visus pieejamos stāvvietu laukumus. Katru dienu viņš ieradās šeit it kā darbā: pabeidza darījumus, iegriezās iecienītā kafejnīcā, lai iedzertu tasi kafijas, un steidzās pie meitas, lai pavadītu ar viņu vismaz nedaudz laika. Jau vairākus mēnešus meitene atradās klīnikā.

Kas tieši notika ar bērnu, ārsti tā arī nevarēja skaidri paskaidrot. Valentīns rādīja viņu labākajiem speciālistiem, bet tie vienīgi atkārtoja: smadzenes darbojas pašas par sevi, kontrolējot visu pārējo. Tas Valentīnu ļoti sarūgtināja.

– Jūs vienkārši slēpjāt savu bezspēcību aiz šiem sarežģītajiem terminiem! – reiz viņš neizturēja.

Medicīnas personāls tikai gāja ar rokām, nokārtojot acis.

– Tas ir kolosāla stresa rezultāts. Smadzenes rada barjeras, kuras mēs nevaram kontrolēt, – mēģināja paskaidrot viens no ārstiem.

– Es neko nesaprotu! Meitene iznīkst man acu priekšā, bet jūs sakāt, ka viņu nevar izārstēt?! Man ir nauda, es esmu gatavs atdot visu! Par Mišelu es atdošu pēdējo!

– Nauda te ir bezspēcīga, – klusi nopūtās ārsts.

– Un kas tad palīdzēs?! Sakiet man! Es to atradīšu, nopirkšu!

– To nav iespējams nopirkt… Godīgi, pat nezinu, kā jums paskaidrot… Jānotiek kaut kam īpašam. Vai, tieši otrādi, kādam nedrīkst notikt, lai organisms… smadzenes… spētu pārkonfigurēties.

– Ko jūs tā sakāt?! Varbūt vēl pie zāļu vīra ieteiksiet griezties? – izsiste atbilda Valentīns.

Vecākais ārsts uzmanīgi paskatījās uz viņu.

– Ziniet, ja jūs nolemsiet, es pat necentīšos jūs atturēt. Atkārtoju: parastās metodes te ir bezspēcīgas. Mēs varam tikai nodrošināt mieru, pozitīvas emocijas… un atbalstīt organismu ar medikamentiem. Un vēl es jums pateikšu, – ārsts samazināja balsi, – es būtu jūsu vietā atstājis meitu slimnīcā. Viņu jau divreiz veda uz slimnīcu pie ātrās palīdzības. Saprotiet, kad viņa nokļūst tādā stāvoklī, kamēr viņu nogādā šeit, ir risks nepaspēt. Bet šeit, pastāvīgā uzraudzībā, tā nenotiks.

Valentīns satvēra galvu. Viņš bija nāvējoši nobijies zaudēt sievu, juta, ka tas var notikt jebkurā brīdī, un pats nesaprata, kā pārdzīvos viņas aiziešanu. Mišela mīlēja māti, bet viņš… slavināja abas. Tagad viņam nācās aizmirst par savu bēdu, koncentrējoties uz meitas, arī Mišelas, izglābšanu.

Par pārsteigumu, meitene mierīgi pieņēma domu, ka viņai būs ilgi jāatrodas slimnīcā. Viņa norakstīja tēvu pa vaigu un klusi teica:

– Tēt, nu neuztraucies tik. Es neraudāšu, bet tu varēsi mierīgi strādāt, nevis visu laiku sēdēt ar mani mājās.

Valentīns nezināja, vai priecāties vai raudāt. Viņa astoņgadīgā meita runāja tā, it kā būtu pieauguša.

– Turiet viņu! Cilvēks! – pēkšņi izskanēja kliedziens. Valentīns šajā brīdī pamodās un paskatījās uz trokšņa pusi. No ielas, elpojot smagi, slimnīcai skrēja meitene, bet aiz viņas steidzās nopūties sargs no veikala. Izskatījās, viņa bija ko nozagusi. Skrienot gar Valentīna automašīnu, viņa metās viņam acu uz pilnu šausmu.

– Dievs… pat bulciņu bērnam žēl? – mutēja viņš, izejot no automašīnas tieši tajā brīdī, kad sargs jau bija blakus.

– Apstājieties! Ko jūs kliedzat?

– Tagad es ar jums sakarā! Atstājiet ceļu!

Sargs tikai tagad pamanīja Valentīnu un viņa automašīnu.

– Man jānoķer viņa! Viņa zaga!

– Ko viņa tur ir nozagusi? – sarkastiski pasmaidīja Valentīns.

– Ūdens pudeli un bulciņu… Bet, kas zina, cik vēl viņai ir kabatās!

Valentīns izvilka pāris banknotis.

– Šī summa noteikti pietiks, lai norēķinātos un pat atzīmētu atgriešanos nozagtajiem, – viņš murmēja, vērojot aizskrienošā sarga kājas.

Pēc tam Valentīns devās uz ārsta kabinetu. Parasti viņu sarunas bija formālas, bet šodien ārsts aizkavēja viņu nedaudz ilgāk.

– Valentīna Ivanič, man ir viens jautājums… Šodien Mišela jautāja, vai var ar citiem bērniem no nodaļas runāt.

– Un ko tas nozīmē? – izsistīja Valentīns, apsēžoties krēslā.

– Manuprāt, tas ir labs signāls. Viņa sāk interesēties par to, kas notiek ārpus viņas palātas. Tomēr ne visi mani kolēģi dalās šajā viedoklī. Daudzi uzskata, ka pēc ilgas izolācijas sazināšanās ar lielu skaitu bērnu var būt pārāk smags viņas psihikai. Es nevaru atspēkot šo argumentu, lai gan pilnībā ar to nesaprotu. Jums jāpadomā, jāpārrunā ar Mišelu un jāpieņem lēmums – atļaut vai nē.

– Saprotu, atkal gribat uzlikt atbildību man, – nopūtās Valentīns.

Ārsts noņēma brilles, norakstīja tās un arī nopūtās.

– Jā, jūs esat taisnība. Mēs ļoti gribam, lai jūsu meita atveseļotos, bet… mēs saprotam, ka, ja kaut kas notiks, jūs vienkārši mūs sadragāsiet. Un nodaļā ir vairāk nekā piecpadsmit bērni.

Valentīns piecēlās un devās uz izeju, bet uz sliekšņa apstājas.

– Paldies par atklātību. Iespējams, jūs esat taisnība. Es runāšu ar meitu.

Viņam šķita, ka ārsts nopūtās ar atvieglojumu. Pirms ienākt palātā, Valentīns centās izstiept lūpas smaidā. Viņš nevarēja ienākt pie meitas ar noskumusi seju. Bet cik ļoti viņš centās, smaids iznāca piespiests. Tagad viņš redzēs savu mazo meiteni, kas pēdējā laikā gandrīz neceļas un nespēj ēst – nevis tāpēc, ka negribētu, bet gan tāpēc, ka organisms atteicās pieņemt ēdienu.

Durvis klusi crekina, un Mišela pagriezās. Sākumā viņa raudzījās bažīgi, it kā nepazīdama tēvu, bet tad smaidīja:

– Sveiks, tēti!

Viņam šķita, vai uz viņas vaigiem tiešām parādījās viegla krāsa?

– Kā tu jūties?

– Normāli.

Valentīnu pēkšņi pārņēma dīvaina sajūta, it kā meita vēlētos, lai viņš pēc iespējas ātrāk dotos prom. Bet tas nebija iespējams – jo izņemot māsiņas un pedagogus, kas pievienoti VIP palātām, viņa nevienu citu neredzēja. Viņš apsēdās krēslā pie gultas un sāka izvilkt našķus.

– Es ieslēdzos veikalā… Skaties, cik skaisti āboli!

– Aa, jā, tēti. Paldies, – klusi atbildēja Mišela.

Valentīna roka apstājās virs galda. Tur stāvēja šķīvji – nesen atnesa vakariņas. Bet viņu pārsteidza nevis tas, bet gan cits: šķīvji bija absolūti tukši.

– Mišela, kas te notiek?

Meitene nopūtās un teica kaut kur malā:

– Iznāc, nebaidies. Man ir labs tēvs.

Un tad Valentīns ieraudzīja, kā aiz aizkara izgāja meitene – tā pati, kas skrēja gar viņa automašīnu. Viņa bažīgi skatījās uz viņu, bet Mišela teica:

– Tēt, lūdzu, neizsildi viņu! Ļoti tev lūdzu! Es pat ābolu dalīšu ar Kati. Kur viņa ies? Viņai nav neviena, bet ārā ir auksti, tumši, un viņa bija izsalusi un nobijusies…

Valentīns apjucis skatījās uz meitu. Viņa sēdēja gultā, košļājot lūpas, un viņas vaigi uzmetās nodevīgā sārtumā. Viņš pagrieza skatienu uz meiteni, kura bija vecāka par Mišelu, iespējams, par gadu vai diviem.

– Tu esi Kata? – jautāja viņš.

Meitene piekrita ar galvu.

– Mani sauc Valentīns Ivanič, es esmu Mišelas tēvs.

Kata atkal piekrita, bet pēc tam neziņā jautāja:

– Tu tiešām esi Mišela? Kāds skaists vārds!

Meita vāji smaidīja.

– Nē, esmu Maša. Bet mamma sauca mani par Mišelu, un es vienmēr uz to atsaucos…

– Aa, nu jā… mammas vairs nav, – nopūtās Kata. – Man arī nav mammas, bet tas bija tik sen, ka es viņu pavisam neatceros.

Valentīns klusi vēroja, kā meitenes sazvanījās. Kata uzmanīgi iekārtojās gultas malā, pirms tam atstājusi gultas veļu, lai nepiesmērētu gultu ar savu nolietoto apģērbu. “Izskats viņai vēl jānopūšas,” – domāja viņš, mehāniski sagriežot ābolu šķēlēs. Izsniegts pa gabaliem Mišelai un Katai. Meitenes ņēma tos, turpinot šņukstēt. Valentīns neviļus smaidīja.

– Skatos, jums ir daudz, par ko runāt.

Meita lūkoja uz viņu lūdzīgi.

– Tēt, nu ļauj Katai palikt! Viņa var pagulēt tur, dīvānā. Bet mēs vēl nedaudz parunāsim.

Valentīns pārdomāja. Meitene šķita nekaitīga, bet kas zina, kas var notikt.

– Klausies, Kata, skapī ir Mišelas drēbes. Ņem visu, ko tev vajag, un ātri uz dušu! Lai tu iznāk no turienes kā cilvēks. Un ārstam es teikšu, ka Mišelai ieradās māsa un paliks naktī. Bet tikai nāc pie manis!

Mišela priecīgi plaukšķināja rokās.

– Paldies, tēt!

Kata steigšus devās uz skapi, uzmanīgi to atvēra, un viņa pārsteigta iekliedzās. Viņa izvēlējās vieglo biksu un T-kreklu. – Es būšu ātri! – viņa teica un pazuda aiz vannas durvīm.

Kad durvis aizvērās pēc Katas, Valentīns pagriezās pie meitas.

– Kā tu, mazulīt?

– Tēt, šodien bija tik garlaicīgi! Pat raudāt gribējās. Es lūdzu, lai varu pie citiem bērniem, bet ārsts teica, ka nepieciešama tava atļauja. Un tad pa logu iekļuva Kata… iedomājies? Logs taču augsts!

– Jā… Tu esi pārliecināta, ka vēlies, lai viņa paliek?

– Protams! Kad tu aiziesi, lūdzu lūdz, lai mums atnes saldo karsto tēju.

Valentīna uzacis pārsteigumā pacēlās. Viņš vienkārši piekrita. Viņam nācās pacensties, lai organizētu Katai naktsmājas. Viņš pat samaksāja par VIP palātu. Ārsts pamāja ar galvu.

– Nezinu… Jums tas ir skaidrs, bet ņemiet vērā…

– Es jūs dzirdēju. Ieradīšos no rīta brokastīs. Mišela lūdza karsto saldu tēju… divas krūzes. Ko lūgt?

Doktors pārsteigti paskatījās uz viņu.

– Divas? Meitenei un sev?

– Tieši tā.

– Tagad es parūpēšos… Ziniet, uzmanība nevar būt par pārāk, – piebilda viņš.

– Ko jūs domājat? – jautāja Valentīns.

– Vēl neko nesaku. Redzēsim, kā būs rīt. Tad arī runāsim.

Valentīns juta, ka šodien ar Mišelu kaut kas mainījies. Bet vai tas ir labs vai slikts, viņš nevarēja saprast. Naktī viņš gulēja nervozi, vairākkārt pamodoties. Galu galā viņš piezvanīja dežūrējošajam ārstam Mihailam Pētersonam.

– Atvainojiet, ka tik vēlu.

– Nekas briesmīgs. Godīgi sakot, gaidīju jūsu zvanu agrāk. Viss kārtībā. Viņas runāja līdz divpadsmitiem naktī, kamēr Alla viņas neizsūtīja. Tagad guļ. Mišelas spiediens ir normāls, nekādu lēcienu. Viņa savu tēju izdzēra pati.

– Paldies, Mihail Pēterson, – ar atvieglojumu nopūtās Valentīns un tūlīt iekrita nemierīgā miegā.

Slimnīcā bija raksturīga smarža: piena putra un kaut kas neizskaidrojami bērnišķīgs. Valentīns uzmanīgi virzījās starp maziem pacientiem, kuri skrēja pa koridoru. Dīvaini, bet tie, kuri pārvietoja ar kruķiem, nebija lēnāki par tiem, kam bija vien galvas pārsējs.

Beidzot nonācis pie meitas palātas, viņš ar atvieglojumu nopūtās. Tikko grasījās atvērt durvis, tās pēkšņi atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Alla, medmāsa, kas rūpējās par Mišelu. Šī labestīgā jaunā sieviete vienmēr radīja uzticību. Viņa paskatījās uz Valentīnu, slepeni noslaucīja asaras un klusi teica:

– Jūs neesat tikai tēvs… Jūs esat vislabākais tēvs. Neviens neiedomātos, ka tieši tas viņai pietrūka.

Ar šiem vārdiem Alla gāja prom, bet Valentīns, pārsteigts, novēroja viņu. “Sakārtosim to tagad,” – domāja viņš un apstājās uz sliekšņa. Meitenes viņu nepamanīja. Kā viņas varētu pamanīt, ja viss viņu uzmanības centrā bija pie televizora ekrāna, kur multfilmu pele izsmēja kaķi?

Viņas sēdēja gultā, pievilktām kājām, un katrai rokās bija šķīvis ar putru. Uzēdot to ar abām vaigiem, viņas piepildījās ar smiekliem, un putra periodiski izlidoja no šķīvjiem. Mišelas apģērbs bija acīmredzami par mazu Katai – jāizdomā kaut kas.

Valentīns uzmanīgi vēroja meitu. Viņa paņēma karoti ar putru, ielika mutē – un nekas nenotika! Mišela mierīgi norija un turpināja smieties par multiplikāciju.

Kata pirmā pamanīja viņu. Viņa klusi pirkstiņas iegrūda draudzenes elkoni un pamāja uz tēvu. Mišela pagriezās. Valentīns nespēja atturēt pārsteigumu. Vēl vakar viņas skatienam bija tukšs, it kā viņa nevēlētos neko redzēt un dzirdēt apkārt. Bet šodien viņš pirms sevis redzēja dzīvo, jautro meiteni… patiesi izsistā nesa.

– Tētīt! – priecīgi izsaucās Mišela.

Viņš klusi piegāja pie gultas un spēcīgi apskāva vispirms meitu, pēc tam Katu. Jā, šobrīd viņš bija gatavs šim svešajam bērnam izdarīt visu, ko vien vēlējās. Bet tad Kata pēkšņi smalki iesniedza. Valentīns satraukts.

– Atvainojiet, es nodarīju pāri? Pārāk stingri saspringa?

Kata pamāja ar galvu, bet Mišela apņēmīgi satvēra viņas roku un stingri paskatījās uz tēvu.

– Tēt, tu vairs viņu neapvainojies! – paziņoja viņa.

Valentīns steidzīgi piekāpa galvu. Kata noslaucīja asaras un klusi izteica:

– Es ne no tā… Vienkārši neesmu ilgi nevienu apskāvusi.

Pēc nedēļas Valentīns paņēma meitu mājās. Visu šo laiku viņa blakus bija Kata. Mišela acīmredzami nostiprinājās, sāka skriet pa koridoriem ar citiem bērniem un dzīvotāki runāja. Kamēr ārsti, pārsteigti par Mišelas “fenomenālo” atveseļošanos, veica viņai pilnu izmeklēšanu, Valentīns pievērsās Katiai.

Katas māte pazuda, kad meitenei bija tikai divi gadi. Kur viņa ir nocietusies, neviens nezina, bet visi bija pārliecināti, ka viņas vairs nav. Viņa dzīvoja tālu ne bezsodīgi. Pēc viņas pazušanas Kata palika pie vecmāmiņas, bet tā nomira pusgadu atpakaļ. Meitene tika nosūtīta uz bērnu namu, kur viņa sastapās ar problēmu ar vienu no auklēm. Tā paaugstināja roku pret bērnu, un Kata noskrēja. Un tas ir viss viņas skumjais stāsts.

Kad Valentīns ieradās pēc Mišelas, Kata jau bija savākusi savas pieticīgās mantas. Viņa piecēlās, cieši apskāva draudzeni, bet pēc tam neziņā paskatījās uz Valentīnu.

– Paldies jums… Es došos…

– Un kur tieši tu dosies? – jautāja viņš.

Viņu skatieni saskārās.

– Iespējams, uz bērnu namu. Tagad ārā ir auksti.

Valentīns domīgi izteica:

– Tātad, velti es noorganizēju istabu blakus Mišelai? Tu… negribi kļūt par viņas māsu? – uzmanīgi piedāvāja viņš.

Pirmā no prieka izsaucās Mišela un metās tēvam apkampienā. Pāri viņai, raudādama, iemeta viņu apkampienā arī Kata. Izejot no slimnīcas, raudāja visas māsiņas, kas bija sanākušas, lai viņus pavadītu. Bet Valentīns redzēja tikai Allu un viņas labestīgu, saprotošu skatienu.

Un pēc pusgada viņš vairs nevarēja iedomāties savu dzīvi bez Katas. Tāpat kā sauktās māsas – Mišela un Kata – viena bez otras.