Konvertā bija dāvana. Ne kādā spa vai romantiskā vakariņu vieta… bet vientuļo vecāku māja. Mans sirds pēkšņi sažnaudzās. Es sastingu, nespējot izteikt ne vārda.

Mana meita, domādama, ka rīkojas pareizi, viegli pasmaidīja:

“Zini, mām, tev būtu ērtāk… Tev būtu nodarbošanās, rūpes, tu nekad nebūtu viena…”

Es tikai pamāju, nespējot atbildēt, ar pazudušu skatienu.

Tajā vakarā, kad paliku viena savā klusajā istabā, mani pāršalca vientuļības vilnis.

Kā viņi varēja iedomāties, ka man vajag “ierīkoties”?

Man bija tikai 46 gadi.

Manī vēl bija sapņu, vēlēšanās, plānu.

Un pēkšņi – savas pašas meitas acīs – es jau biju ceļā uz norietu.

To nakti negulēju.

Nākamajā dienā paņēmu telefonu, lai viņai uzrakstītu.

Ne pārmetumu. Ne dusmu.

Tikai vienkāršus vārdus:

“Varbūt tu aizmirsi, ka man vēl tik daudz jāpiedzīvo. Un ka vislabākā dāvana, ko varam kādam dot, nav mierīgs beigas… bet ticība viņa jaunajam sākumam.”

Dažas minūtes vēlāk mana meita klauvēja pie manām durvīm.

Ar mitrām acīm viņa mani apskāva, neizteikdama neviena vārda.

Viņa čukstēja:

“Piedod, mām. Es tikai gribēju, lai tev būtu labi, droši… Bet es aizmirsu, ka tu vēl esi tik stipra, tik dzīvības pārņemta. Es baidījos, ka tu būsi viena, bet, vēloties tevi pasargāt, es tevi ieslodzīju.”

Tajā brīdī visas aizvainojības manī izkusa.

Jo dziļi sirdī šis neveiklais žests nebija mīlestības trūkums.

Tas bija pārāk daudz slikti izteiktas mīlestības.

Neveikla, nepilnīga, bet sirsnīga mīlestība.

Tajā dienā mēs runājām stundām, smējāmies un raudājām vienlaikus.

Viņa saprata, ka man vajadzēja dzirdēt ne to, ka mani sargā, bet to, ka mani vēl joprojām uzskata par brīvu, stipru un daudzsološu sievieti.

Kopš tā brīža starp mums viss mainījās.

Viņa mudina manis plānus, stumj uz drosmi.

Un es jūtu sevi dzīvāku nekā jebkad.

Dažkārt mūsu tuvie mūs sāpina nevis vienaldzības, bet neveiklas mīlestības dēļ.

Mums jāprot ar viņiem runāt, atvērt savas sirdis.

Un vienkārši atgādināt, ka īsta mīlestība nav turēt mūs zem stikla pārsega… bet ļaut mums lidot.