«Lūdzu, Līga, vai tiešām tu esi tā?» – izskanēja vīrieša balss.

Viņa sašāvās un lēnām pagriezās. Priekšā stāvēja Andris. Tas pats Andris, viņas pirmā mīlestība, dēļ kura, kādreiz viņas pamāte, gandrīz viņu nogalināja. Līga ar baiļu pilnu skatienu palūkojās uz vīru, kurš šobrīd runāja ar ārstu.

«Līga, cik ļoti es priecājos tevi redzēt,» – sacīja Andris, pietuvojoties. «Izskaties nogurusi, lai gan par ko es saku? Mēs taču esam slimnīcā.»

Līga nevēlējās runāt par savām kaitēm. Tās nepārtraukti viņu vajāja. Drīzāk tās bija viņu atradušas un cītīgi turēja. Andris izskatījās lieliski. Piecpadsmit gadi šķiršanās to nemainīja.

«Andri, tu tagad esi ārsts?» – jautāja viņa.

«Nē, vairāk. Es neesmu tikai ārsts, es esmu šīs iestādes galvenais ārsts,» – ar lepnumu paziņoja viņš. «Es vēlos sēdēt un parunāt ar tevi. Cik ilgs laiks ir pagājis? Desmit? Piecpadsmit gadi? Kā tev sokas?»

«Viss ir labi. Nedaudz esmu saslimusi, un tas ir viss,» – atbildēja Līga.

«Tad ļauj man palīdzēt. Es nodrošināšu vislabāko izmeklēšanu. Kas tev veic ārstēšanu?»

Līga nepaspēja atbildēt. Pie viņiem strauji tuvojas Mārtiņš.

«Līga, viss kārtībā?» – satraucoši jautāja viņš.

«Jā.»

«Atvainojiet, mums jādodas.»

Mārtiņš paņēma viņu aiz rokas un aizveda uz izeju.

«Līga, pagaidī! » – Andris izdarīja soli pakaļ, bet viņa tikai bezskaņas vārdu izteica: «Atvainojies.»

Kad viņi nonāca ārā, Mārtiņš dusmīgi čukstēja:

«Nespēju novērst skatienu, kad tu jau flirtē ar svešiem vīriešiem.»

«Kole, ko tu runā? Andris ir bērnības draugs. Mēs sen nepazīstamies, daudzus gadus nesatikāmies.»

Bet vīrs viņu negribēja klausīties.

«Kāda atšķirība? Tu esi precēta, un tas viss pasaka.»

«Es esmu pazaudējusi visas draudzenes. Man ir aizliegts sazināties ar kādu. Jūtos kā būrī.»

Mārtiņš strauji apstājās.

«Tu labāk padomā par to, ka eksistē tikai pateicoties man. Kurš cits vīrs ņemtu uz savu galvu tādu kā tu? Tu teju vai esi invalīds, tikai slimības. Cik daudz naudas ieguldīts, bet rezultātu nav. Un neviens pat nedomā atveseļoties. Vai tu domā, ka man patīk dzīvot kopā ar tevi, kad apkārt ir pilns ar skaistām un veselām sievietēm?»

Līga klusi murmēja:

«Tu tērē manus naudas. Manus, ne tavus.»

Mārtiņš dusmīgi skatījās uz viņu, gandrīz iemeta mašīnā. Līga sāpīgi iegrima elkonī, sažmiedzot acis, lai netek asaras.

Kādreiz viņa bija cita, pilnīgi cita. Priecīga, jautra, mazliet bezrūpīga. Viņai patika dejot, viņa aizrāvās ar motocikliem. Pēc tam viņu ģimenē sākās tas, kas nekad nedrīkstēja notikt normālā ģimenē.

Tēvs gāja bojā. Viņš bija Līgas uzņēmējs. Un ne tikai uzņēmējs, bet diezgan ietekmīga persona. Māte šķita zaudējusi interesi par dzīvi. Divus gadus Līga baidījās atstāt viņu vienu. Baidījās, ka viņa izdarīs kaut ko neprātīgu. Bet pakāpeniski māte sāka atdzimt. Un iemesls viņas atdzimšanai bija Viktors. Mārtiņa tēvocis.

Viktors uzreiz Līgai nepatika. Kāds tāds slidenais, nepatīkams cilvēks, bet Līga klusēja, jo redzēja, cik māte viņu mīl. Viņi apprecējās un Līga devās mācīties uz ārzemēm. Kad atgriezās, viņa neatpazina māti. Izballējusies sieviete ar izslēgtu skatu un pilnīgu vienaldzību pret dzīvi. Ko tikai Līga nenodarīja, kur viņu neveda, bet bez rezultātiem. Māte raudāja un lūdza atstāt viņu miera.

Tā brīdī Līgai parādījās jūtas pret Andri. Viņš visādi palīdzēja, atbalstīja, bet par viņu attiecībām uzzināja pamāte. Viņš uzsāka skandālu. Kliedza, ka viņa apvaino tēva piemiņu, ka neļaus saistīties ar kaut kādu nabaga puisi, no kura dzīvē būs tikai problēmas. Viņš aizvēra viņu istabā, un reiz pat sita.

Pēc tam parādījās Mārtiņš. Viņš parādījās tieši tajā periodā, kad māte nomira. Kā ārsti noteica – no depresijas. Pirms nāves māte teica viņai dīvainus vārdus: «Meitiņ, netici nevienam, nekad, tikai savai sirdij. Tā nepievils.»

Sirds. Kā varēja tai uzticēties, kad tā plīsa no sāpēm, kad tā nevēlējās redzēt nevienu? Mārtiņš bija blakus, mierināja, turēja aiz rokas. Viņi noslēdza laulību klusi, pat nevienam nenosakot.

Pamāte bija apmierināta. Viņa teica, ka tas ir veiksmīgs savienojums. Bet pēc diviem gadiem gāja bojā un pamāte. Iegāza mašīnu.

Līga bija izmisumā. Viņa saprata, ka tā nenotiek. Tas nav kāds lāsts. Viņa neticēja mistikai. Bet izmeklēšana neatklāja neko noziedzīgu. Un Līga arvien biežāk domāja par to, ka viņu ģimeni vajā ļauns liktenis. Kas nākamais? Viņa – vairāku miljonu mantiniece vai viņas Kole.

Pagāja vēl gads. Līga pakāpeniski atveseļojās. Mārtiņš nodarbojās ar firmu. Līga jau sāka ticēt, ka viss beidzās, bet nepārgāja divi gadi, kad viņa saslima. Viss sākās ar parastu saaukstēšanos, pēc tam parādījās vājums. Mārtiņš atveda kādu speciālistu. Šis ārsts ārstēja viņu jau vairākus gadus. Tikai, ka labuma nebija, lai gan Mārtiņš apgalvoja, ka, ja nebūtu viņa, Līga jau sen būtu mirusi.

Kādu dienu Mārtiņš bezkaunīgi aizliedza viņai sazināties ar visiem. Viņš apgalvoja, ka šāda komunikācija ar ārpasauli tikai pasliktina viņas stāvokli. Tagad ir jādoma tikai par viņas veselību, nevis par draudzenēm un izklaidēm.

Līga kādu reizi viņam teica:

«Kole, man liekas, ja es strādātu tēva firmā, satiktos ar savām draudzenēm, slimības atkāpsies. Man vienkārši nebūtu laika slimot. Un tas, ko tu naktī mani piesien mājās, nenoved pie laba.»

Un viņa uzreiz trīcoši juta, kā sāpes izsita vaigu. Viņa bailīgi skatījās uz vīru, kas bija piesniedzies pie viņas.

«Tātad tu domā, ka labāk zini? Ka es ar tevi velti daru, tērēju laiku, nervus, naudu? Es patiesībā cenšos tev palīdzēt, bet tu… tu neesi pateicīga. Pat nezini, ka daži tavi iznākumi, kā tu teici, var likvidēt visu ārstēšanu. Nedrīkst būt tik nepārdomātai, tik muļķīgai.»

Viņš to reizi sit viņai pirmo reizi. Bet kaut kā viņai bija kauns. Un tiešām, kas viņa ir? Vīrs visu dara viņas labā, bet viņa neatzīst. Viņa vienmēr tam piekrita, bet dažreiz Mārtiņš tomēr viņai uzsita dažus sitienus. Protams, viņa viņam piedeva, jo saprata, ka viņam vienkārši neiztur nervi.

Visu ceļu uz mājām viņa klusēja. Atcerējās, kā viņi ar Andri brauca pārgājienā. Tieši brauca, ar mašīnu, bet tālu un uz trim dienām. Kā pēc tam uzvirmoja pamāte, kā kliedza, kādām vārdiem viņa viņu sauca.

Kāds bija Andris. Maigs, gādīgs. Viņam vienmēr pirmajā vietā bija tas, ko viņa vēlējās. Ne otrādi.

Mājās Līga nekavējoties iegāja savā istabā. Viņi ar Mārtiņu jau sen dzīvoja atsevišķi zem viena jumta, un viņš jau gadu nebija pie viņas. Viņa apgūlās. Viņa bija tik nogurusi, it kā pēdējās spēkās būtu beigušās, pat sākās snauda. Viņa pamodies no tā, ka Mārtiņš kratīja viņu pie pleca.

«Līga, nepieciešams pieņemt vitamīnus un medikamentus.»

«Negribu.»

Viņa pamanīja, kā vīra acis piepildījušās ar dusmām. Atkal viņa domāja, ka uzvedas kā izlutināts bērns. Mārtiņu varēja saprast – tik ilgi viņš cenšas viņu izārstēt. Viņa ātri paņēma visas tabletes, norija un atkal apgūlās, pagriežoties pret sienu. Mārtiņš glāstīja viņu pa plecu.

«Labi darīts. Atpūties.»

Līga jūtās tā, it kā būtu izdzērusi daudz alkohola. Viņu šūpoja. Kas nebija kārtībā. Jābrīdina Mārtiņu. Viņa mēģināja piecelties, bet nesanāca un krita uz grīdas. Pēdējais, ko viņa redzēja – Mārtiņa spīdīgās kurpes.

Apziņa atgriezās lēni. Līga sakoda lūpu, lai neizsistītu. Ieklausījās. Izskatījās, ka blakus neviena nav. Viņa uzmanīgi atvēra acis. Dievs, kur viņa ir? Griesti melni, dūmojami. Sienas arī melnas. Kaut kāda būda vai pamesta ēka. Kā viņa šeit nokļuvusi? Kur viņas vīrs? Kāpēc viņš viņu neglābj?

Viņa gribēja kliegt, bet dzirdēja soļus. Droši vien tas ir viņas Kole. Viņš viņu izglābs. Bet ja nē? Viņu ģimenē taču ir lieli naudas resursi. Viņu varēja nolaupīt. Līga ātri aizvērta acis un tūlīt dzirdēja vīra balsi:

«Nu, laiks doties.»

«Kole, kāds doties? Ja viņa atmostas? Jāiznīcina,» – izteica sievišķā balss.

«Tu domā? Bet Igors Pēteris teica, ka viņa vairs nepamodīsies.»

«Tu, Lāsma, esi skaista, bet muļķīga. Pirmkārt, medikamentam ir jāpamet ķermenis. Saprotu, lai saņemtu mantojumu, viņa jāatzīst par mirušu. Tāpēc viņai jāatrod. Un nekādu pēdu. Pilnīgi.»

Sieviešu balss teica:

«Dari vismaz pārbaudi, kā viņa. Iespējams, pārāk dzīvotspējīga, pievienosim zāles.»

Līga sajuta, kā viņu kratīja. Viens domu dzenis griezās viņas prātā: jāizskatas gandrīz bezdzīvai.

«Atstāj viņu, redzi, viņa uz neko nereģē. Pārsteigtie visi ir jāgatavo tam, ka viņa ir traka, bet šis bērnības draugs?»

«Nekas. Igors Pēteris apstiprinās viņas neprātu.»

Līga dzirdēja, kā balsis norimst, tad durvis noklikšķināja. Viņa gribēja sēdēt, pārvietoties, bet nekas nesanāca. Viņu šūpoja, it kā viļņu kāds. Viņas prātā plandījās vīzijas, spoku cilvēki. Andris. Pat Andris viņas halucinācijās.

«Andri, Andri, neiznīksti, esmu nobijusies.»

«Es neiznīkšu. Nebaidies, es esmu ar tevi. Viss būs labi. Es apsolu.»

«Tu apsoli?»

«Jā. Nepaniķojies.»

Līga smaidīja. Ja Andris, pat iedomāts, ir blakus, tad nāve nav biedējoša.

«Atvaino mani. Toreiz mani piespieda pateikt, ka mīlu tevi ne, ka tu man neesi vajadzīgs, ka tu esi nabags. Bet es tevi vienmēr esmu mīlējusi.»

Šī runa atņēma pēdējās spējas. Līga jutās viegli, labi, nekas nesāpēja.

«Līga, Līga, pamosties.»

Viņa nesaprata, kur atrodas. Viņa taču bija mirusi. Droši vien arī aizgājušajā dzīvē guļ. Lēnām viņa atvēra acis un sažmiedza tās – spoža gaisma trieca pa acīm.

Otrreiz viņa to uzmanīgi atvēra. Tā bija saule, jautri ielūkojoties caur logu.

«Nu, sveika.»

Līga pagrieza galvu un ieraudzīja Andri.

«Andri, tu arī esi miris?»

Viņš sasmējās ar nemaldīgu eņģeļa smieklu.

«Nē, Līga, es neplānoju mirt tuvākajās piecdesmit gadās. Un tu, ceru, arī ne.»

Viņa galvu apgrieza.

«Nekā nesaprotu.»

Andris pieslējās, paņēma viņas roku.

«Tu vienmēr mani pārsteidz ar spēju nonākt tieši tur, kur nevajag.»

«Andri, izskaidro, kas notiek? Jūtos labāk nekā agrāk. Ko tas nozīmē? Kur ir Kole? Kur esmu?»

«Sāksim ar beigu. Kole, tavs mīļais, kopā ar ārstu, kurš strādāja manā klīnikā, un vēl vienu sievieti dod liecības policijai. Ļoti interesantas liecības. Lai gan es gribēju tevi pasargāt no šīs informācijas, tomēr viņi to stāstīs.»

«Nevienam tavas ģimenes locekļi nomira savā laikā. Tava māte pazina tavu vīra tēvoci pirms tēva nāves. Viņi bija mīļākie. Tikai māte nezināja, ka Viktors ar brāļadēlu visu sarunāja.»

«Tad mātes kārta. Kad tu kļūvi par mantinieci un Mārtiņa sievu, viņš nolēma vispirms atbrīvoties no tēvocis, tad no tevis. Viņš bija gatavs gaidīt 10 gadus, tikai lai mierīgi rīkotos ar miljoniem.»

«Un gandrīz izdevās. Ja es nebūtu spiedis uz tavu ārstu, nebūtu izsekojuši Mārtiņu pa telefonu. Policija strādāja ātri. Tas ir, un viss.»

Līga paskatījās uz Andri.

«Tu gribi teikt, ka cilvēki gāja bojā naudas dēļ? Kāpēc? Vai nauda ir tik svarīga?»

Andris bēdīgi smaidīja.

«Tev gan jāzina, uz ko cilvēki ir spējīgi naudas dēļ? Tagad mēs izņemam no tava ķermeņa visu, ko ievadīja tavs vīrs un ārsts. Bet pagaidām nav skaidrs, cik tu atveseļosies. Es ļoti ceru, ka tu palīdzēsi. Un mēs noteikti dosimies pārgājienā. Visiem par spīti. Un vēl, nezinu, vai tu atceries vai nē, bet tu teici man ļoti svarīgus vārdus.»

«Kurus?»

«Nav svarīgi. Galvenais, ka es dzirdēju.»

Pagāja gads.

«Ak Dievs, kā te ir skaisti! Andrīt, vai šī ir tā vieta!» – priecīgi izsaucās Līga.

«Tu atpazini?»

«Jā, tieši šeit mēs būsim kopā!»

Līga ar smaidu noskatās uz viņu.

«Andri, ko tu?»

«Pirmkārt, mēs esam pieaugušie. Otrkārt, mūs neviens nedzird. Treškārt…» – Andris apņēma viņu ap pleciem. «Es vēlos visu atkārtot!»

Līga izsmejās un noskūpstīja viņu degunā.

«Varbūt vispirms atradīsi ēdienu un pabaro mani?»

Andris pacēla acis.

«Atkal ēst? Baidos, ka nepabarosim.»

Līga viņu paņēma pie pleca, un Andris, uzliekoties kā indiānis, skrēja uz mašīnu.

Līga pagriezās pret ezeru. Var jokot, ka viņa ir pastāvīgi izsalkusi, bet viņa baro ne tikai sevi, bet arī to, kurš dzīvo viņā. Par ko Andris vēl nezina.

Šodien viņa par to viņam pastāstīs. Līga pat neiztēlojas viņa reakciju. Jo pavisam nesen viņš teica, cik žēl, ka esam pazaudējuši tik daudz gadu. Cik žēl, ka nebūs bērnu.

Ak, Andri, vecums – nekas, kad mīlestība pārpilda.