Es lēnām kāpju pa ielu, kājām pārvietojoties uz automātiem. Diena bija neciešami garāka – divas sanāksmes, konflikts ar piegādātāju, pārskati, kurus nācās pārrakstīt praktikanta kļūdas dēļ. Vakarā galva brēca, un domas sajuka. Vienīgais, par ko sapņoju, bija nokļūt mājās, nomest neērtos apavus, izdauzīties karstā dušā un nogrimt miegā.

Somā ievibrēja telefons. Negribīgi to izvilku, pieņemot, ka tas ir vīrs Viesturs, kas pajautās, ko pagatavot vakariņām. Paskatījos uz ekrāna – nepazīstams numurs. Parasti nepaņēmu nezināmus zvanus, bet kaut kas teica, ka jāatbild.

“Hallo,” nogurušu balsi izdvesu, turpinot iet uz māju pusi.

“Kur tu tā čābājies, avs? Mēs jau stundu stāvam pie tavas durvīm, izsalkuši!” čīkstēja raupja balss klausulē.

Apstājos kā sastingusi pašā ielas vidū. Apkārtējie, steigdamies, apmanīja mani, bet es stāvēju, nespējot noticēt savām ausīm. Tā balss – griezīga, ar raksturīgajām intonācijām – piederēja Viestura tantei, Tamārai.

“Ko jūs teicāt?” pārjautāju, cerot, ka kļūdījos dzirdētā.

“Vai tu kurls?!” čīkstēja klausulē. “Mēs ieradušies! Es, tava vīra māte un Agris. Stāvam jau veselu stundu. Vai tu aizmirsi?”

Noraustījos, mēģinot atcerēties, ko gan varēju aizmirst. Šodien nebija ne svētku, ne dzimšanas dienu. Par radinieku ierašanos neviens nebija brīdinājis.

“Tamāra, piedodiet, bet es nezināju, ka jūs brauksiet,” piesardzīgi teicu.

“Kā nezināji?!” viņa iebilst. “Mēs ar Viesturu vienojāmies pirms nedēļas! Viņam tev bija jāpasaka.”

Dziļi nopūtos. Lieliski – vēl viens “pārsteigums” no mīļā vīra. Viesturs mēdza “aizmirst” paziņot svarīgas lietas, lai nenestu atbildību.

“Viesturs man neko neteica,” stingri atbildēju. “Es aizkavējos darbā, būšu pēc četrdesmit minūtēm.”

“Pēc četrdesmit?!” viņas balsī dzirdēja neapslēptu neapmierinātību. “Mēs izsalkuši, noguruši no ceļa! Nevar ātrāk?”

Sajutu, kā iekšēji uzkrītošās nepatika. Vīra radiniece ierodas bez brīdinājuma, rupj, pieprasa, lai mestu visu un steidzos mājās, lai viņus barotu. Galvā zibsnīja doma: “Ko tad, ja es šovakar būtu palikusi pie draudzenes? Vai aizbraukusi komandējumā?”

“Klausieties, es nezināju par jūsu ierašanos,” pēc iespējas mierīgi sacīju. “Dodiet man laiku nokļūt mājās.”

“Mums nav laika gaidīt!” viņa noskrēja. “Agrim drīz būs jālien pa sienām no bada!”

Agris – Viestura brālēns, trīsdesmitpiecgadīgs večuks, kas joprojām dzīvoja ar mammu un nevarēja uzcept pat olu.

“Kur Viesturs?” jautāju, jūtot, ka uzvārīšos.

“Kur lai es zinu? Neatbild. Droši vien aizkavējas,” nepacietīgi metās Tamāra. “Tad tu brauc vai nē?”

Noliku klausuli, neatsveicinoties. Sirds dauzījās no aizvainoTurpretī nolēmu ne skriet, ne krist panikā, bet vienkārši savā tempā doties uz tuvējo kafiju, kur varēšu klusu padzert kafiju un pārdomāt, kā tālāk rīkoties šajā situācijā.