Bija mums birojā viens puisis. Nu kā puisis… Pieaugušis vīrietis, 36 gadus vecs. Bet viņš bija neparasts.

Ja godīgi, viņš bija no dabas stulbs. Pavisam ne gudrs! Bet es viņu pieņēmu darbā pirms sešiem gadiem un nekad neesmu nožēlojis. Patiesībā, viņš zināja, ka nav gudrs, un to nēsāja kā atklātu noslēpumu. Vēl jo vairāk – kad viņš ieradās uz darba interviju, pirmie viņa vārdi bija:

“Sveiki! Es neesmu gudrs un to neskopojos. Bet man vajag darbu, lai varētu nopirkt savai mātei zāles – viņa vairs nespēj strādāt.”

Tas mani nedaudz šokēja, bet arī sapratu, ka šis cilvēks ir īsts. Ne pārāk traucīts, lai nevarētu veikt vienkāršus darba uzdevumus. Viņš man atgādināja Dustina Hofmana varoni no manām mīļākajām filmām – “Lietus cilvēks”. Uzreiz sajutu, ar ko es vienmērīgi runāju, un negribēju viņu ļaizt.

“Tu esi daudz gudrāks par lielāko daļu cilvēku, kas mēģina savu stulbumu apslēpt. Labi, no rītdienas var sākt darbu.”

Kopš tās dienas viņš kļuva par biroja dēlu. Sešus gadus čalis strādāja līdzās pārējiem. Jā, viņš nebija kā visi, bet godīgs, uzticams, precīzs un, manuprāt, vislabākais darbinieks no visiem. Savu māti pēc insulta uz kājām nesa – pats, lai gan nācās nedaudz palīdzēt ar zālViņa māte tagad atkal spēj staigāt, viss ir labi, un viņš pats nekad nesūdzējās, lai gan bija grūti – birojs viņu mīlēja kā ģimeni, tik ļoti, ka no 75 kg viņu uztinēja līdz simtam.