Viktōrija nolika smagos čemodānus uz grīdas gaitenī.
— Urrā!!! Mamma atbrauca!!! — priecīgi iespurdza meitenes, izskrienot no bērnu istabas.

Vika pasmaidīja. Beidzot viņa mājās! Aiz muguras — četrus mēnešus ilgais kvalifikācijas paaugstināšanas kurss, noplukušas kopmītnes, eksāmeni…
Viņa apskāva un noskūpstīja pie sevis piespiegušās meitas. Bet kā gan bez dāvanām?

— Iriņ, šo tev! — mamma pastiepa vecākajai skaistu, pūkainu džemperi.
Ar sašutumu Ieva aizskrēja uz bērnu istabu. Neaizskrējusi līdz, atgriezās, kaunīgi apskāva māti:
— Paldies, mammiņa!!! Es tik ilgi par šādu sapņoju! — un atkal aizdrāzās.

— Katrīna, bet šis — tev! — un mamma izvilka no čemodāna kaut ko balti zilu, mīksti nesaprotamu.
Vecmāmiņa Ilga pārsteigti paceļ uzacis: kas gan par dīvainu lietu nonāca vājajās mazmeitas delnās? Rotaļlieta, vai kas?

Katrīnu skatījās šķiebām acīm trusis. Galva bija cieta, no papjēmašē, bet vēders un kājiņas — mīksti, pildīti ar skaidām. Trusis bija balts, ar īsu mākslīgo kažociņu, tērpts zilā kreklā.

Visu būtu labi. Bet…
Briesmīgāku rotaļlietu bija grūti iedomāties. Šķiebās acis — dažāda izmēra, turklāt atšķirīgā augstumā. Kuprdeguna purns kaut kādēļ bija sīki pagriezts sānus, bet uz tievajām lūpām sastingusi greiza, vainīga smaida. It kā atvainotos par savu neglītumu…

— Oho! — iesaucās Ieva, apģērbusies jaunajā drēbē. — Mamm, kas tas par briesmoni?!

— Meitiņ… — nopūtās vecmāmiņa Ilga. — Vai tad visā Rīgā nebija briesmīgākas rotaļlietas, ka tu atvedi šo?! Ar to vārnas no dārza padzīt!

Šiem vārdiem dzirdot, mazā Katrīna satrūkās, ciešāk apskāva trusīti un aizskrēja uz bērnu istabu.

— Zini, mām, es saprotu tavu dusmas. Bet… — teica Vika. — Centrālais bērnu veikals Rīgā ir milzīgs, rotaļlietas visādas, plaukti pārpildīti… Bet viņš kaut kā sēdēja viens pats pašā apakšā… Man viņu kļuva ļoti žēl. Un, šķiet, trusis priecājās, kad es viņu paņēmu rokās… Nezinu kāpēc, bet man likās, ka viņš man teica: “Paldies!”

Vecmāmiņa neVecmāmiņa Ilga skatījās uz Viku ar savādāku skatienu, un dvēsele viņā kaut ko sāpīgi sasprāgstināja, atceroties savu mazo meiteni, kas arī kādreiz spēlējās ar neglītām, bet tik īpaši mīļām lietām.