– Ērika, es nesaprotu, ko tu gribi, – noteica Laura.

– Neko īpašu, – atbildēja Jānis. – Vienkārši gribu būt vienatnē, atpūsties. Te pēdējā laikā teici, ka negribi braukt uz laukiem, bet es domāju, ka tev vajadzētu – atpūsties, atslābināties, varbūt pat novājēt. Tu esi kļuvusi diezgan apaļa.

Viņš neērtā skatienā apskatīja sievu. Laura apzinājās, ka pieņēmusi svaru, jo tobrīd dakteris viņai izrakstīja zāles, taču strīdēties viņa negribēja.

– Kur tieši ir tie lauki? – jautāja viņa.

– Ļoti gleznainā vietā, – Jānis smaidīja. – Tev noteikti vajadzētu patikt.

Laura nolēma nepiedalīties strīdā. Arī viņai bija nepieciešams atpūsties. “Iespējams, mums vienkārši jāaiziet katram uz savu pusi,” viņa nodomāja. “Lai viņš man pietrūkst. Atnākšos atpakaļ tikai tad, kad viņš pats manī to vēlēsies.”

Viņa sāka krāt mantas.

– Tu neapvainojies? – precizēja Jānis. – Tas nav uz ilgu, tikai lai atpūstos.

– Nē, viss ir kārtībā, – Laura izspieda smaidu.

– Tad es dodos, – Jānis skūpstīja viņu uz vaiga un izgāja.

Laura smagi uzelpa. Viņu skūpsti sen bija zaudējuši iepriekšējo siltumu.

Ceļojums paņēma daudz ilgāk, nekā viņa gaidīja. Viņa divas reizes apjuka – navigācija nepareizi rādīja, un mobilā saziņa nebija. Beidzot parādījās zīme ar ciemata nosaukumu. Mērķis izrādījās klusā vietā; mājas, kaut arī koka, bija sakārtotas, ar grezniem logu apmaliem.

“Modernās ērtības šeit, acīmredzot, nav”, – nodomāja Laura.

Viņa neapmānījās. Māja izrādījās nopietni novecojusi. Bez mašīnas un telefona viņa justos kā pagājušā gadsimtā. Laura izņēma mobilo telefonu.
“Tagad piezvanīšu viņam”, – nolēma viņa, taču sakaru joprojām nebija.

Saule tuvojās rietam, Laura jūtas nogurusi. Ja viņa nenonāks mājā, nāksies nakšņot auto.

Atgriezties pilsētā negribējās, un arī dot Jānim iemeslu teikt, ka viņa netiek galā, bija nepatīkami.

Laura izkāpa no auto. Viņas spilgti sarkanā jaka izskatījās smieklīgi starp lauku ainavām. Viņa pasmaidīja pašai sev.

– Nu ko, Laura, nepaklūpīsim, – viņa noteica skaļi.

Rītā viņu pamodināja asi kliedzieni no gaiļa zem auto loga, kurā viņa bija aizmigus.

– Nu kas par troksni? – nopētīja Laura, atverot logu.

Gailis paskatījās uz viņu vienā acī un atkal sāka kliegt.

– Kāpēc tu tā kliedz? – sašutusi teica Laura, bet tad ieraudzīja, ka gar logu pārskrien slotiņa, un gailis norakstījās.

Pie durvīm parādījās vecs vīrietis.

– Sveiki! – viņš viņu sveicināja.

Laura pārsteigta aplūkoja viņu. Šādi tēli, šķiet, jau bija izzuduši – it kā kāds tos būtu izdzēris no realitātes.

– Neapvainojieties uz mūsu gaili, – sacīja vectēvs. – Viņš labs, tikai kliedz it kā viņu griež.

Laura iesmējās, miegs acumirklī pazuda. Vectēvs arī smaidīja.

– Tu pie mums ilgi vai uz viesībām?

– Uz atpūtu, cik vien varēšu izturēt, – atbildēja Laura.

– Nāc pie mums uz brokastīm, meitenīt. Iepazīsies ar vecmāmiņu. Viņa cep pīrāgus… Bet nav, kam tos ēst. Mazbērni reizi gadā brauc, bērni arī…

Laura neatteica. Jāatzīst, ka būtu jaukti iepazīties ar kaimiņiem.

Pēteris, vecmāmiņas vīrs, izrādījās īsts pasaku tēvs – priekšautā, lakatiņā, ar bezsmišus smaidus un labestīgām grumbām. Mājās valdīja tīrība un komforts.

– Kā es jums šeit brīnišķīgi! – apbrīnoja Laura. – Kāpēc bērni nāk tik reti?

Anna iemeta roku.

– Mēs paši lūdzam viņus nenākt. Ceļu nav. Pēc lietus nedēļu nevar izbraukt. Agrāk bija tilts, kaut arī vecs. Bet pirms pieciem gadiem tas sabruka. Mēs dzīvojam kā vientuļnieki. Reizi nedēļā Jānis brauc uz veikalu. Laivu nevar izturēt. Jānis ir stiprs, bet vecums…

– Dievišķie pīrāgi! – slavēja Laura. – Vai tiešām nevienam nav rūp par cilvēkiem? Kam tas jādara?

– Bet kam mēs esam vajadzīgi? Piecdesmit cilvēki vien. Agrāk tūkstoš dzīvoja. Un tagad izklīduši.

Laura aizdomājās.

– Dīvaini. Un kur administrācija?

– Otrā pusē tilta. Apbraucot – 60 kilometri. Tu domā, mēs neesam gājuši? Atbilde viena: naudas nav.

Laura saprata, ka viņa ir atradusi, ar ko nodarboties atpūtas laikā.

– Pastāstiet, kur atrast administrāciju. Vai jūs piedalīsieties ar mani? Lietus nav paredzams.

Seniors apmainījās skatieniem ar veco sievu.

– Tu esi nopietna? Tu taču atpūsties atbrauci.

– Absolūti nopietna. Atpūta var būt dažāda. Un, ja gadījumā es vēlreiz atbraukšu, un šeit būs lietus? Es arī sev cenšos palīdzēt.

Seniors siltu smaidu izstaroja.

Pilsētas administrācijā viņai teica:

– Cik ilgi jūs mūs vajājat! Jūs mūs padarat par ļaundariem. Skatieties, kādas ir pilsētas ielas! Kas, jūsuprāt, dos naudu tiltam ciematā, kurā ir pusotrs cilvēks? Meklējiet sponsoru. Piemēram, Sokolovski. Vai esat dzirdējuši par viņu?

Laura noklusēja. Protams, bija dzirdējuši – šis Sokolovskis bija flotes uzņēmuma īpašnieks, kurā strādā viņas vīrs. Viņš no šejienes nāk, kad viņa vecāki pārcēlās uz pilsētu.

Pārdomājusi visu nakti, Laura pieņēma lēmumu. Viņa zināja Sokolovska numuru – vīrs vairākkārt bija zvanījis, izmantojot viņas telefonu. Viņa nolēma neminēt vīra vārdu, bet piezvanīt kā neitrāls cilvēks.

Pirmajā reizē neizdevās sazvanīt, otrajā – Sokolovskis viņu noklausījās, paklusēja, tad pasmaidīja.

– Ziniet, es jau aizmirsu, kur un kad esmu dzimis. Kā tur tagad?

Laura priecājās.

– Ļoti skaisti, mierīgi, cilvēki brīnišķīgi. Es nosūtīšu foto un video. Igors, es apmeklēju visus birokrātiskos līmeņus – neviens negrib palīdzēt vecajām iedzīvotēm. Atliekat tikai jūs.

– Es padomāšu. Nosūtiet foto, gribu atcerēties, kā tur bija.

Laura divas dienas centās uzņemt video un foto Sokolovskam. Ziņas tika izlasītas, bet atbildes nebija. Viņa jau izlēma, ka viss ir velti, kad Igors pats piezvanīja: – Laura, vai jūs varētu rīt ap pulksten trijiem ierasties birojā, un sagatavojiet iepriekšēju darāmo darbu plānu.

– Protams, paldies, Igors!

– Ziniet, tas ir kā ceļojums atpakaļ bērnībā. Dzīve ir kā sacensības – nav laika apstāties un sapņot.

– Es jūs saprotu. Bet jums jānāk personīgi. Rīt es noteikti būšu.

Tikai tad, kad viņa nolika klausuli, Laura saprata: tas bija tas pats birojs, kur strādā viņas vīrs. Viņa pasmaidīja: būs jauka pārsteigums.

Viņa ieradās agrāk, līdz sanāksmei palika vēl stunda. Novietojusi auto, viņa devās uz vīra kabinetu. Sekretāres tur nebija. Iegāja iekšā, dzirdēja balsis no atpūtas telpas un devās turp. Tur bija Jānis un viņa sekretāre.

Ieraudzījusi Lauru, viņi acīmredzot apjuka. Laura apstājās durvju sliekšņa, kamēr Jānis lec, mēģinot uzvilkt bikses.

– Laura, ko tu šeit dari?

Laura izskrēja no kabineta, koridorā sastapās ar Igoru un nodeva viņam dokumentus, nenoturot asaras, bēga uz izeju. Kā viņa nonāca mājās, viņa neatcerējās. Aizgāja gulēt un izsūdzēja.

Rītā klauvēšana pie durvīm pamodināja viņu. Uz sliekšņa stāvēja Igors ar cilvēku grupu.

– Labrīt, Laura! Redzu, ka vakar tu nebiji gatava runāt, tāpēc es atnācu pats. Vai vari uzvārīt tēju?

– Protams, ieejiet.

Igors neminēja vakardienas notikumus. Pie tējas galda mājas savācās gandrīz visi ciema iedzīvotāji. Igors ieskatījās logā.

– Vau, delegācija! Laura, vai tas nav vectēvs Jānis?

Laura pasmaidīja: – Viņš ir.

– Pirms trīsdesmit gadiem viņš jau bija vectēvs, un viņa sieva mūs pabaroja ar pīrāgiem.

Vīrietis ar rūpīgu skatienu paskatījās uz Lauru, un viņa ātri atbildēja: – Anna ir vesela un cep savus slavenos pīrādziņus.

Diena pagāja ražīgi. Igora cilvēki mērīja, pierakstīja, skaitīja.

– Laura, vai varu jautāt? – uzrunāja Igors. – Par tavu vīru… vai tu viņu esi piedevusi?

Laura aizdomājās, pēc tam pasmaidīja: – Nē. Ziniet, es pat esmu pateicīga viņam, ka viss tā notika… bet kāpēc?

Igors norakstīja. Laura piecēlās, aplūkoja māju: – Ja tilts būs, šeit var radīt briesmīgu vietu! Pārremontēt mājas, izveidot atpūtas zonas. Daba ir neiznīcināta, īsta. Bet nav, kas ar to nodarbojas. Un, ja nu jūs vēlētos atgriezties pilsētā…

Igors ar apbrīnu vēroja viņu. Sieviete ir īpaša, apņēmīga, gudra. Agrāk viņš to nemaz nepamanīja, taču tagad redzēja viņu visā skaistumā.

– Laura, vai es varu vēlreiz atbraukt?

Viņa uzmanīgi paskatījās uz viņu: – Atbrauc, būšu priecīga.

Tilta būvniecība ritēja strauji. Iedzīvotāji pateicās Laurai, jaunieši sāka atgriezties. Igors kļuva par biežu viesi.

Vīrs pāris reizes zvanīja, taču Laura ignorēja zvanus, vēlāk ievietoja numuru melnajā sarakstā.

Agrā rītā atskanēja pieklauvēšana. Miegainā Laura atvēra durvis, gaidot sliktas ziņas, bet uz sliekšņa stāvēja Jānis.

– Sveika, Laura. Esmu šeit, lai tevi paņemtu. Pietiek dusmoties. Atvainojos, – viņš teica.

Laura iesmējās: – “Atvainojos”? Tas viss?

– Nu, labi, – viņš nedaudz noraizējās. – Sakop sevi, dosimies mājās. Vai tiešām mani neatstāsi? Un, vispār, māja taču nav tava, neesi aizmirsusi?

– Tagad redzēsi, kas notiks! – izsauca Laura.

Duri izsists, no istabas iznāca Igors mājas tērpā: – Šī māja ir nopirkta no manas firmas līdzekļiem. Vai jūs, Jāni, uzskatāt, ka esmu muļķis? Šobrīd birojā notiek revīzija, un jums nāksies atbildēt uz daudziem jautājumiem. Bet Lauru es lūgšu neuztraukties – tas kaitē viņas stāvoklim…

Jāņa acis kļuva plašas. Igors apskāva Lauru: – Viņa ir mana līgava. Lūdzu, pametiet māju. Papīri par šķiršanos jau ir iesniegti, gaidiet paziņojumu.

Kāzas notika ciematā. Igors atzinās, ka atkal ir iemīlējies šajā vietā. Tilts tika uzcelts, ceļš vienkārši nomodā, veikals tika atvērts. Cilvēki sāka pirkt mājas, lai tās izmantotu kā vasarnīcas. Laura un Igors arī izlēma atjaunot savu māju – lai būtu kur atgriezties, kad piedzimst bērni.